Konrāda Jaukuma dienasgrāmata

Kāpēc lielākajai daļai cilvēku katru gadu 1.aprīlī šķiet, ka viņi brīnumainā veidā pēkšņi kļuvuši ārkārtīgi asprātīgi? Un, ka nevietā pasakot: "Tev bikšu priekša vaļā" vai kādu citu tik pat bērnišķīgu "joku", katrs var kļūt par nākošo Džordžu Kārlinu vai Deinu Kuku? Iedomājieties, ka tas tiek pateikts jebkurā citā dienā! Vai tas vēl joprojām liek ķiķināt ūsās un rādīt ar pirkstu uz sarunas biedru, kurš - ak, tu šausmas, cik nenormāli smieklīgi - pat atļāvies tikai pieļaut tādu varbūtību, ka viņa bikšu priekša patiešām varētu neatbilst lietišķās etiķetes grātatās atrodamajām norādēm par galantu ģērbšanās stilu un paradumiem? Jā, atzīstu - arī man trešajā klasē starpbrīžu laikā bija jautri skatīties kā nabaga lētticīgais Oskars pagalam apjucis mēģināja saskatīt un notīrīt "tev tur viss ar krītu nosmērēts" uz savu bikšu mugurpuses, bet tas bija vismaz piecus gadus pirms man starp kājām sāka parādīties pirmās spalviņas!

Tāpat visi ziņu portāli, radio un citi mediji, uzskata par savu pienākumu publicēt kaudzi ar stulbām ziņām, protams, neaizmirstot beigās pierakstīt, ka tā ir 1.aprīļa ziņa, jo pirmajā aprīlī taču joki un pekstiņi vien notiek - nekā nopietna. Ja vēl tās ziņas būtu smieklīgas un neticami aizraujošas, bet tā vietā tās ir vienkārši absurdas un garlaicīgas! Ja es vēlos redzēt nepatiesas, bet interesantas ziņas, es jebkurā laikā varu aiziet uz theonion.com un apmierināt savu vēlmi.

Var jau, protams, man iebilst un teikt, ka ikdiena jau tāpat ir pārāk vienmuļa un šādas joku dienas ir vajadzīgas, un tā tālāk, bet padomājiet mazliet - šī ir diena, kad jebkurš drīkst melot, acīs skatīdamies, un pēc tam vēl pasmieties par piemānīto par viņa "neattapību". Man šajā sakarā rodas jautājums, kur mēs novilksim sarkano līniju? Vai es drīkstētu melot kā liecinieks tiesā? Vai es drīkstētu norēķināties veikalā ar viltotu naudaszīmi? Vai es drīkstētu piezvanīt policijai un pateikt, ka Dikļu kultūras namā izcēlies ugunsgrēks un desmitiem cilvēku smok dūmos, iesprostoti liesmu apņemtajā ēkā? Es, protams, pēc tam ar debilu smaidu sejā priecīgs paziņotu, ka tas viss bijis pirmā aprīļa joks, pēc tam, kad izjokotie būtu man noticējuši un nolasījuši spriedumu apsūdzētajam, iedevuši man veikalā prasīto preci un izsūtījuši piecas ugunsdzēsēju vienības uz notikuma vietu. Es pārspīlēju, teiksi? Kā uz to skatās. Man, piemēram, mana bikšu priekša ir daudz svarīgāka par kaut kādu kultūras namu, kuru es savā mūžā pat redzējis neesmu. Bet ir taču pirmais aprīlis - visiem patīk joki!

Un tagad ejiet mājās un izjokojiet savu kaimiņu, viņš jau sen to bija pelnījis!