Konrāda Jaukuma dienasgrāmata

Starp citu, šis ir viens no maniem mīļākajiem Bībeles stāstiem. Ja bērnībā neesi apmeklējis svētdienas skolu, te būs īss pārstāsts: Dievs teica Ābrahāmam, lai šis paņem savu dēlu Īzāku uzliek uz akmens bluķa un noslaktē šo par pierādījumu, ka Ābrahāms tiešām ir padevīgs Dieva kalps. Ābrahāms tipa domā: "Nu, labi - ja jau Dievs tā grib, lai jau šim tiek." Uzved dēlu kalnā, sasien šo un atvēzējas, lai darītu Dievu laimīgu, bet pēkšņi Dievs saka: "Ābrahām, nedari tā, es taču tikai pajokoju!" Nu kaut kā tā:

Šis stāsts sniedz mums vairākas vērtīgas atziņas. Pirmkārt, tas parāda, ka Dievam patīk pārbaudīt mūsu atjautību, jo viens no desmit baušļiem taču saka "tev nebūs nokaut". Un ja jau Dievs lika šo bausli pārkāpt, tad jāsecina, ka baušļus nav rakstījis Dievs, bet mēs visi labi zinām, ka tā nav taisnība, tātad tas nebija Dievs, kas lika nogalināt Īzāku, un Ābrahāms bija vienkārši vecs, šizofrēnisks muļķis.

Otrkārt, Dievs ir jāklausa arī tad, ja Viņa runāšana ar tevi tev šķiet tikai iedomas un murgi un Viņa pavēles ir absurdas un nesaprotamas, jo pat visnesaprotamākās halucinācijas ir Dieva radītas un uzliktas tev kā pārbaudījums tavai ticībai.

Treškārt, mēs skaidri redzam, ka Dievs ir sieviete jeb - kā mēdz sacīt - tā kunga ceļi ir neizdibināmi. Jo tikai sieviete var sākumā teikt "tev nebūs nokaut", bet tad pavēlēt tev tomēr "nokaut", un tad, kad tu beidzot esi gatavs to darīt, atkal mainīt savu viedokli, sakot, ka patiesībā jau tev nemaz nevajag "nokaut".

Ceturtkārt, nevajag baidīties vai mēģināt bēgt, ja kāds cilvēks (piemēram, tavs tēvs) mēģina tevi nogalināt, pamatojot šo vajadzību ar Dieva vēlmi. Kaut kādā dīvainā, nevienam nesaprotamā veidā tas viss ietilpst Dieva lielajā plānā. Tādēļ atvieglo šī Dieva sūtņa darbu, ļauj viņam tevi nogalināt un nepretojies. Izņemot, protams, ja šis sūtnis ir musulmanis. Tad gan ietriec viņam lodi pierē, lai šis iet ellē ar visām savām 72 jaunavām.

Un visbeidzot, piektkārt, nevajag noniecināt kristietību tikai tāpēc, ka tā māca akli pakļauties balsīm savā galvā, kas liek nogalināt savu miesīgu dēlu. Bībele māca daudzas stulbas lietas, bet mēs taču visi labi zinām, ka viss Bībelē rakstītais, kas mūsdienās ir zaudējis savu jēgu, ir pretrunīgs vai absurds ir jāuztver tikai un vienīgi kā metafora. Un tas, ka ar laiku šo metaforu kļūst arvien vairāk un vairāk, protams, pieder pie lietas.