Konrāda Jaukuma dienasgrāmata

Kā jau iepriekš minēju, interesanto rakstu laiks šajā nesakarīgo stāstu vācelītē ir beidzies, un tagad, kad manu dienasgrāmatu vairs nelasa neviena dzīva dvēsele, es atkal varu rakstīt visu, ko vēlos.

Es vispār uzskatu, ka laiku pa laikam ir nepieciešams veikt šādus pašattīrīšanās rituālus, pasūdzēties katram, kas ir gatavs klausīties, par pilnīgo motivācijas zudumu, nomācošo dzīves rutīnu un odu sakostajiem stilbiem, gluži kā tradicionālā Jaungada apņemšanās atmest smēķēšanu, ievērot diētu un iemācīties ar zobiem atkorķēt alus pudeli, lai jau pēc pāris dienām atgrieztos pie ierastā ikdienas ritma un iemīļotajiem seriāla aktieriem, vien nomainot guļamistabas aizkarus vai telefona zvanu melodiju.

Mums visiem ir vajadzīgs mirklis filozofijai, brīdis pārdomām un moments apcerei kaut vai tamdēļ vien, lai pārliecinātos par savu esību. Arī manā prātā dažreiz mostas filozofs un, pirms es paspēju to atkal iemidzināt, sāk uzdot eksistenciālus jautājumus, uz kuriem es nespēju rast atbildes. Piemēram, vai patikšana citiem ir svarīgāka par izpatikšanu sev pašam? Vai aizraujošs lēciens neatsver sāpīgu piezemēšanos? Vai nelaimīga mīlestība ir sliktāka par laimīgu neiemīlēšanos? Un cik alus kausus man šajā Līgo vakarā vajadzētu izdzert, lai beidzot sadūšotos uzaicināt kaimiņieni Annemariju uz valsi lauku kapelas „Burkāndancis” liegās mūzikas pavadībā? Man patīk, kā viņa smaržo.