Nelokāmais alvas zaldātiņš
Reiz bija divdesmit pieci alvas zaldātiņi, tie visi bija brāļi, jo dzimuši no vienas vecas alvas karotes. Šauteni viņi turēja rokā un seju vērsa taisni uz priekšu; sarkans un zils, gana skaists bija viņu mundieris. Visupirmais, ko viņi šai pasaulē dzirdēja, kad tika noņemts kastītes vāks, zem kura viņi gulēja, bija vārdi: "Alvas zaldātiņi!?" Tā iesaucās mazs puisēns, piesizdams pie zemes kājiņu. Viņš bija tos dabūjis par dāvanu — jo bija viņa dzimšanas diena — un nu svieda neiecietīgi pret sienu. "Es taču teicu, ka gribu aironmenu! Ko jūs te man mēģināt iesmērēt, stulbeņi?" viņš pikti izsaucās un, pamezdams apstulbušos vecākus un sanākušos viesus, ieskrēja savā istabā, un dusmīgi aizcirta aiz sevis durvis, aiz kurām pēc brītiņa sāka dārdēt viens no viņa iemīļotajiem Rammstein skaņdarbiem.
Vecāki, pagalam samulsuši, sāka lauzīt rokas un atvainoties sanākušajiem radiem un draugiem par dēla neaudzināto uzvedību, abi kā viens apgalvojot, ka nesaprot, kas nabaga bērniņam uznācis, jo parasti viņš esot īsts eņģelītis. "Dārgumiņ, vai tev viss kārtībā?" vecāki satraukti jautāja, piespieduši ausi pie puisēna istabas durvīm. "Vai tu nevēlies iznākt ārā paēst kūciņu?" Taču atbilde nesekoja. Tikai pēc tam, kad viņi viesu klātbūtnē bija piecreiz svēti nosolījušies jau rīt no paša rīta aizbraukt uz veikalu un nopirkt dēliņam viņa kāroto rotaļlietu un divas kastes šokolādes saldējuma piedevām, puisēns sabozies iznāca no savas istabas un nokomandēja: "Un lai Ziemassvētkos man dāvanā būtu jaunais 3D televizors, citādi es pasūdzēšos bērnu tiesību aizstāvjiem!"
Kad nākamajā dienā kalpone slaucīja grīdas, viņa nelokāmos alvas zaldātiņus kopā ar čipsu drumstalām un papīra cepurītēm ielādēja lielā, melnā miskastes maisā un izmeta piemājas atkritumu urnā.
