Pasaka par vecenīti
Reiz sensenos laikos kādā mazā būdiņā meža malā dzīvoja vecenīte. Viņa bija ļoti kārtīga. No rīta pieceldamās, vecenīte vienmēr uzmanīgi saklāja nelielo gultiņu, rūpīgi izgludinādama balto palagu, tīri izslaucīja istabu un iekūra pavardā uguni. Kopš viņas vecītis bija šķīries no dzīves, vecenīte visu darīja pati. Katru dienu pēc brokastīm viņa sacirta četras pagales malkas, gādīgi sakraudama tās niecīgajā malkas šķūnītī, aplaistīja būdiņas priekšā augošās puķes un tīri jo tīri nomazgāja visas četras loga rūtis. Pēc pusdienām vecenīte mēdza atsēsties piesaulītē uz soliņa atvilkt elpu un, maigi glaudot blakus snaudošo runci, atcerēties jaunību. Kad saule tuvojās rietam, vecenīte piecēlās, ienesa būdiņā ūdeni no akas, nomazgāja rokas un sāka gatavot vieglas vakariņas. Vecenītei ļoti garšoja kāļi. Visbiežāk viņa ar lielu nazi sakapāja kāli mazos gabaliņos, pielika klāt trīs karotes biezpiena un pārkaisīja šķipsniņu sāls. Tas viņai atgādināja par viņas mīļo nelaiķa vecīti. Arī tajā liktenīgajā vakarā īsi pirms pēkšņās vecīša nāves vecenīte gatavoja savas mīļākās vakariņas, kad no dārza istabā ienāca vecītis un noburkšķēja: "Atkal tie sūda kāļi būs jārij!" Kopš tās dienas vecītis guļ vecenītes saldētavā, sakapāts mazos gabaliņos.
