Konrāda Jaukuma dienasgrāmata

Izdabājot maniem pēc seksa izsalkušajiem lasītājiem, nolēmu pastāstīt teiku par ziemeļbriedi un lauvu vēlreiz, iekļaujot visas pikantās abu mīlnieku sadzīves detaļas. Katoļu mācītājiem un citiem cilvēkiem ar vāju sirdi vai stingru raksturu tālāk lasīt nav ieteicams. Nesakiet, ka nebrīdināju!

Senos laikos, kad zāle bija zaļāka un meitenes smukākas, dzīvoja ziemeļbriedis un lauva. Abi pirmo reizi satikās kādā garlaicīgā zvēru kopsapulcē, kurā kārtējo reizi tika pārvēlēts zvēru karalis, apspriests zoss ierosinājums aizliegt tītaram parādīties sabiedrībā, nenosedzot savu, citēju - "neestētisko un klaji piedauzīgo sejas un kakla rotu" - citāta beigas, un diskutēts par citiem aktuāliem jautājumiem. Tieši lauva, būdams aktīvāks un pašpārliecinātāks, bija tas, kurš sapulces pusdienu pārtraukumā pienāca pie sava iekāres objekta un uzsāka sarunu. Viņš sacīja, ka, sēžot savā pēļiem rotātajā tronī, pamanījis ziemeļbrieža stiegrainās, spēcīgās kājas un kārdinošo pakaļgalu un vēlējies tuvāk iepazīt to īpašnieku, uz ko ziemeļbriedis koķeti atbildēja, ka tikai īstam dzīvniekam ir pa spēkam savaldīt viņa nepieradināto garu un neiejāto ķermeni.

Tā sākās abu īsā, bet mežonīgā dēka. Kā jau jūs, iespējams, nojaušat, šis nebija tipisks jeb tradicionāls pāris, taču saderīgs pavisam noteikti. Ziemeļbriedis ganībās bieži mēdza lielīties saviem draugiem ar skarbajās erotiskajās rotaļās iegūtajām rētām un sapņaini stāstīt, kā lauvas spēcīgās ķetnas un asie ilkņi vakarnakt atkal spēlējušies ar ziemeļbrieža pēcpusi, liekot tam locīties baudpilnās sāpēs. Lauva turpretim savas dienas pavadīja, laiski guļot saulītē, un, ar ķepu glaudot savas kuplās krēpes, atcerējās iepriekšējās nakts aizraujošos piedzīvojumus.

Tā gāja dienas un mēneši. Abi mīlnieki bija darījuši to meža biezoknī un pļavas vidū, bargā putenī un maigā atvasarā, ērkšķu krūmā un uz mīksta kažokādas paklāja, savu draugu priekšā un visklusākajā alā, no priekšas un pakaļas, augšas un apakšas un, iespējams, būtu to turpinājuši līdz nāve tos šķirtu, ja vien liktenis nebūtu lēmis citādi. Kādu dienu abi gulēja viens otram blakus pēc kārtējās kaislīgās un nervus kutinošās tuvības, kad ziemeļbriedis teica: "Es negribu, lai tu turpmāk vēl aiztiktu citus dzīvniekus, tu esi mans lauva, un vienīgā pakaļa, kurā tu drīksti ielaist savus nagus, ir manējā!" Lauva gurdi atrūca, noguris pēc trakā jājiena, kamēr viņa smadzenes apstrādāja dzirdēto. Pēkšņi viss nogurums bija kā ar roku atņemts un, sapratis ziemeļbrieža sacīto, lauva kā dzelts pielēca kājās. "Tu gribi mani pieradināt kā parastu mājas kaķi!?" viņš nikni ierēcās. "Kamēr es esmu zvēru karalis, manā ēdienkartē būs jebkurš dzīvnieks, ko vien es vēlēšos!"

Kopš tā laika lietas sāka iet uz slikto pusi. Kaut kas bija mainījies; abu starpā vairs nebija tās dzīvinošās dzirksteles, tā pirmatnējā kārdinājuma. Lauva piedeva savam partnerim viņa nepārdomāto prasību, bet ziemeļbriedis savukārt nekad vairs nepieminēja lauvas attiecības ar citiem dzīvniekiem, taču abi šo sarunu atcerējās visu savu atlikušo mūžu, un tas kā darvas pile neatgriezeniski saduļķoja viņu attiecības. Rotaļas kļuva arvien garlaicīgākas, lauva sāka palikt paviršs, bet ziemeļbriedis ar rūgtumu sirdī domāja par jaunavīgajām jūras govīm, ko lauva noteikti ņem priekšā ik pārdienas.

Tā nemanot pienāca tā liktenīgā diena, kad lauva teica: "Man ir apnicis tas sniegs un aukstums, es gribu uz siltajām zemēm!" Kas notika tālāk, jūs jau zināt.