Konrāda Jaukuma dienasgrāmata

Dārgā meitene no vakardienas!

Es redzēju tevi autobusā. Tas notika pievakarē. Tev ap kaklu bija sarkana šalle, un tu uz austiņām klausījies mūziku, skatīdamās pa logu uz apsnigušajām ielām un automašīnām. Tu droši vien mani pat nepamanīji. Es gan tevi ievēroju uzreiz. Tavas tumšās acis, zīdainos matus un vieglo no tiem plūstošo aprikožu aromātu, kas man lika apsēsties tev blakus. Ko gan es tagad neatdotu, lai tikai vēl reizi redzētu tevi savā priekšā un varētu tev pateikt visu to, kas vai lauzās pār manām lūpām, skatoties tavā skaistajā sejā.

Tu izkāpi centrā, nepievērsdama man ne mazākās uzmanības, un es, pats to neapzinoties, instinktīvi tev sekoju. Tavi melnie augstpapēžu zābaciņi nepiedodami slīdēja uz sniegotās ietves, likdami man nolādēt savu gļēvumu, kas liedza man steigt tev palīgā un paņemt tevi zem rokas, piedāvājot savu atbalstu. Bet pat neskatoties uz slideno ceļu tava gaita bija plūstoša un sievišķīga. Es kā apburts gāju pa tavām pēdām, nenovērsdams no tevis skatienu.

Iegājusi Drogās, tu ilgi stāvēji pie lūpu krāsu, uzacu zīmuļu un citu man nesaprotamu produktu plauktiem, cilādama dažādas tūbiņas un trauciņus un izmēģinādama tos uz savas maigās ādas. Es tikmēr mēmi stāvēju dažu soļu attālumā un kaut ko gaidīju. Ak, kāpēc tu tajā brīdī nevarēji man pajautāt, kura acu ēna tev piestāv labāk? Vai vismaz nejauši nomest zemē kādu tūbiņu, dodot man iespēju to veikli pacelt un atdot tev, ļaujot mūsu rokām un skatieniem kaut uz brīdi satikties. Bet tā nenotika. Pēc kāda laika tu devies uz kasi, lai samaksātu par paketēm ar četriem spārniņiem ekonomiskajā iepakojumā. Tu nepaskatījies uz mani pat tad, kad es, pārliecies tev pār plecu, neveiksmīgi mēģināju saskatīt tavu vārdu uz bankas kartes, ko sniedzi kasierei.

Centrā tev, acīmredzot, bija paredzēta tikšanās ar draudzeni, jo, pametusi veikalu, tu drīz vien ieniri turpat netālu esošajā mazajā kafejnīcā, kur apskāvi un sabučoji tur jau sēdošo meiteni. Piespiedis seju pie aukstā stikla, es sapņaini skatījos tavās kārdinošajās lūpās, par visu vairāk vēlēdamies tajā brīdī būt tavas draudzenes vietā. Mana siltā elpa atstāja uz stikla baltas leduspuķes, kurās es ar pirkstu zīmēju mazas sirsniņas, ignorēdams garāmgājēju dīvainos skatienus.

Es nezinu, cik ilgs laiks bija pagājis, kad tu atkal iznāci no kafejnīcas, tikai pamanīju, ka manas lūpas ir piesalušas pie skatloga stikla un rokas no aukstuma kļuvušas nejūtīgas. Tu kādu brīdi gāji kopā ar savu draudzeni, līdz jūsu ceļi šķīrās, un jūs katra devāties uz savām mājām. Es nenogurstoši tev sekoju, pilnīgi aizmirsis par visu pārējo pasauli. Tu pieliki soli, acīmredzot, ātrāk vēlēdamās nokļūt mājās, prom no aukstuma un vēja. Es neatpaliku un sāku justies kā sargeņģelis, kas lido pār tevi, gādādams par tavu drošību. Tu šķērsoji ielu, arī es šķērsoju ielu. Tu apstājies, lai kaut ko sameklētu somiņā, arī es apstājos. Redzot tavu uztraukto seju, es vēlējos pienākt tev klāt, cieši apskaut un nomierināt tevi, bet tu taču mani pat nepazini!

Tu atkal sāki iet arvien raitākā solī, kas drīz vien pārtapa skrējienā. Arī es sāku skriet, nevēlēdamies pazaudēt tevi tumšajās ielās, kas droši vien ir pilnas visādiem dīvainiem elementiem ar kriminālām nosliecēm. Tikai brīdī, kad tu ielēci taksometrā un tas aizbrauca tumšajā naktī, es tevi pazaudēju un paliku stāvam ielas malā ar tukšumu sirdī. Es brīnos, kā taksometra vadītājs spēja tik strauji nobremzēt savu auto, jo tu izskrēji uz ielas tikai kādu desmit metru attālumā no tā. Varbūt atcerējies, ka mājās atstāts ieslēgts gludeklis, un vēlējies pēc iespējas ātrāk to izslēgt? Tā arī man neradās iespēja tevi iepazīt.

Meitene no vakardienas, ja tu tagad lasi šīs rindas, dod man kādu ziņu! Es ar visu savu sirdi jūtu, ka tu esi mana īstā, vienīgā, un esmu pārliecināts, arī tu justu to pašu, ja vien būtu mani ievērojusi.

Tavs Konrāds.