Viņš
Stāsts ir par kādu puisi. Sauksim viņu par Kasparu. Kaspars ir vienkāršs, kautrīgs puisis. Skolā viņš nebija krutākais klases zēns, bet arī pie galīgiem lūzeriem viņš sevi nepieskaitīja. Kasparam nekad nebija bijusi meitene, un viņš vienmēr ar skaudību klausījās, kā viņa draugi lielījās ar saviem panākumiem mīlas frontē. Ap to laiku, kad Kaspars no puikas beidzot sāka pārtapt par vīrieti, viņu sāka interesēt arī klases meitenes, kuras viņš līdz tam bija uztvēris kā nevienam nevajadzīgas būtnes, ar kurām pat kariņu nevarēja uzspēlēt. Visvairāk viņa sirdi un prātu sāka saistīt viena meitene. Sauksim viņu par Ivetu.
Kaut gan viņi mācījās vienā klasē, visu šo laiku Kaspars ar Ivetu tā īsti nemaz nesarunājās. Arī klases vakaros Kaspars vai nu atradās savu draugu kompānijā, vai dejoja ar nesmukākajām klases meitenēm. Ar tām viņš vismaz spēja normāli parunāt, uzreiz nesākot šausmīgi svīst un stostīties. No šiem blakus efektiem nebija iespējams izvairīties, atrodoties populārāko klases meiteņu kompānijā. Tomēr, pat dejojot ar citām meitenēm, Kaspars slepus vēroja savu simpātiju un zināja, ka kādu dienu viņam būs jāatklāj Ivetai savas jūtas. Viņš ļoti cerēja, ka tā diena nepienāks par vēlu.
Nemanot pienāca izlaiduma diena. Todien Iveta izskatījās vēl satriecošāka kā jebkad agrāk, un Kaspars ar grūtībām spēja novērst no viņas acis. Viņam nācās sev visu laiku atgādināt, ka mute jātur ciet un siekalas vajag norīt. Vakarā, izlaiduma neformālajā daļā Kaspars bija noskaņojies beidzot Ivetu uzlūgt uz deju, taču tāda izdevība ne mirkli neradās - vai nu meitene runāja ar kādu, vai dejoja, vai ar savām draudzenēm bija ceļā uz dāmistabu. Sapratis, ka nepieciešams alkohols, kas viņam dos drosmi, puisis sāka malkot ar draugiem nopirkto brendiju. Diemžēl slikta dūša atnāca ātrāk par drosmi un atlikušo vakara daļu Kasparam nācās pavadīt tualetē poda apskāvienos.
Ilgu laiku Kaspars nesatika Ivetu. Pagāja apmēram pusgads, kad viņš beidzot saņēmās un pēc stundām ilgas visu iespējamo sarunas scenāriju apkopošanas un analīzes pacēla telefona klausuli un uzgrieza Ivetas numuru. Meitene izklausījās priecīga, dzirdot Kaspara balsi. Tas iedrošināja puisi, un jau pēc pāris minūtēm viņš bija norunājis tikšanos kādā kafejnīcā. Tajā vakarā viņi pirmo reizi pa īstam runāja viens ar otru, atcerēdamies skolas laiku, aprunādami klasesbiedrus un spriezdami par nākotni. Vēlāk, pavadījis Ivetu līdz mājām un atvadījies, Kaspars jutās kā varonis. Viņa pirmais randiņš ar savu pirmo mīlestību bija izdevies.
Kopš tās dienas viņi tikās katru nedēļu. Ik reizi, ejot blakus Ivetai, Kaspars vēlējās paņemt viņas roku savējā, kā to dara īsti pāri, taču nespēja saņemties. Viņš nebija radis izrādīt savas jūtas un mulsa, par to pat domājot. Piedevām viņš vēl nemaz nezināja, vai Ivetai patiešām patīk, un nevēlējās meiteni aizbaidīt ar savu uzmācību. Kaspars bija pārliecināts, ka Iveta ir viņa mūža mīlestība, un nolēma nesteigties ar fizisko tuvību. Kaspars sapņoja par laimīgām kāzām ar Ivetu un zināja, ka kādu dienu šie sapņi piepildīsies. Viņš arī gribēja trīs bērnus. Nācis no daudzbērnu ģimenes, puisis zināja, cik svarīga ir liela ģimene. Tomēr visus šos sapņus viņš paturēja pie sevis. Meitenēm Ivetas vecumā nepatīk puiši, kas jau saplānojuši visu savu dzīvi.
Laiks gāja, un Kaspars un Iveta kļuva arvien tuvāki. Viņi bija iepazinuši viens otra draugus un vienmēr uz visiem tusiņiem gāja kopā. Iveta katru reizi izskatījās arvien laimīgāka. Viņas sapņaino skatienu un dzidros smieklus puisis uztvēra par zīmi, ka beidzot pienācis laiks pārcelt viņu attiecības jaunā līmenī un nolēma atzīties savā nebeidzamajā mīlestībā pret burvīgo Ivetu. Kādu dienu viņš piezvanīja meitenei un uzaicināja viņu vakariņās. Iveta bija ļoti priecīga par šo zvanu un uzreiz piekrita tikties.
Tajā dienā Kaspars saposās īpaši rūpīgi. Divreiz iegājis dušā, viņš iesmaržojās un uzvilka savu labāko kreklu. Tā diena beidzot bija pienākusi - šovakar viņš atklās Ivetai savas jūtas, un viņa, cerams, atbildēs ar to pašu. Ar patīkamu satraukuma sajūtu viņš devās ceļā uz norunāto tikšanās vietu. Šī ir viņa jaunās dzīves pirmā diena...»
